Narvas muzejs

Līdzīgi kā daudziem Igaunijas muzejiem, arī Narvas muzeja vēsture aizsākās ar vietējo senatnes pētnieku izveidotu apvienību.

1861. gada oktobrī Lielās ģildes locekļi pieņēma lēmumu par muzeja istabas dibināšanu biržas ēkā esošās ģildes telpās. 1862. gada 17. jūnijā istaba tika atklāta, tajā tika eksponētas senatnes liecības, kas saistītas ar Narvas pilsētas vēsturi. Mēnesi vēlāk, 17. jūlijā, Narvas Lielās ģildes locekļi nolēma dibināt arī zinātnisku apvienību. 1864. gada 25. martā pēc Narvas Lielās ģildes ietekmīgāko locekļu un izglītotāko iedzīvotāju iniciatīvas oficiāli savu darbību sāka Narvas Senatnes pētnieku biedrība, kuras mērķis bija „…ar Narvas vēsturi saistīto liecību apkopošana un pētīšana, kā arī tādu priekšmetu vākšana un saglabāšana, kuriem varētu būt nozīme nākamjām paaudzēm, neatkarīgi no tā, no kāda laikmeta tie nāktu.” Biedrības sapulces notika Narvas Lielās ģildes telpās biržas ēkā rātslaukumā, turpat atradās arī biedrības senatnes priekšmetu kolekcija (senas monētas un medaļas, vēsturiski ieroči, sadzīves priekšmeti un rokdarbi, mākslas priekšmeti, seni rokraksti) un biblioteka.

1865. gada decembrī Aleksandrs II izsniedza atļauju „…nodot nozīmi zaudējušo ēku Narvas nocietinājumos jeb Pētera I namu kopā ar ēkā esošajiem priekšmetiem Narvas Lielās ģildes biedrības rīcībā un īpašumā.” Ēka tika dēvēta par Pētera I namu tādēļ, ka pēc tam, kad Narvu Ziemeļu kara laikā ieņēma zviedri, cars Pēteris I vairākkārtīgi 1704. gadā uzturoties Narvā, apstājās tieši šajā ēkā. Nams kopā ar tajā esošajiem Pēterim I piederošajiem priekšmetiem palika Krievijas imperātoriskās ģimenes īpašumā līdz tā nodošanai Lielajai ģildei. Drīzumā ēkā tika atklāts muzejs, kura ekspozīciju veidoja Narvas Senatnes pētnieku biedrības kolekcija un Pētera I namā esošie vēsturiskie priekšmeti. 1867. gadā tika publicēts pirmais muzeja ceļvedis. Lai gan Narvas Senatnes pētnieku biedrības darbība apsīka, kad viens no tās līderiem Henrihs Johans Hansens 1868. gadā devās uz Pēterburgu, muzejs Pētera I namā telpas neaizvēra.

1913. gada 9. augustā Narvā svinīgi tika atklāts vēl viens muzejs ― Lavrecovu vārdā nosauktais Narvas pilsētas muzejs. Muzeja kolekciju veidoja Narvas tirgotāja Sergeja Lavrecova un viņa dzīvesbiedres Glafīras 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā savāktā mākslas darbu kolekcija, kura saskaņā ar Lavrecovu testamentu pēc viņu nāves kopā ar ēku pārgāja Narvas pilsētas īpašumā. Kolekcija, kuru pamatā veidoja 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma akadēmiski reālistiskās glezniecības darbi, tika papildināta ar 1920.‒1930. gados iegādātajiem mākslas darbiem un Igaunijas mākslinieku ziedotajiem darbiem. Tāpat Narvas pilsētas administrācija nodeva muzeja rīcībā 18.‒19. gadsimtā gleznotus Narvas rātskungu un citu godājamu pilsoņu portretus, kas līdz tam atradās Narva rātsnamā.

1933. gadā blakus esošie G. un S. Lavrecovu vārdā nosauktais Narva Pilsētas muzejs un Pētera I muzejs tika apvienoti. Viens no apvienošanas mērķiem bija kolekciju apvienošana un sakārtošana atbilstoši tematikai. Lavrecovu ēkā tika izvietoti mākslas un etnogrāfijas darbi, savukārt Pētera I namā vēsturisku priekšmetu kolekcija. Pirms II Pasaules kara nonākšanas līdz austrumu Igaunijai daļa no vērtīgajiem eksponātiem tika evakuēta uz Padomju Savienību. Atlikusī daļa tika eksponēta līdz pat 1944. gadam, kad padomju gaisa karaspēka graujošajā uzbrukumā 6. martā tika iznīcināta barokālā Narvas vecpilsēta, ieskaitot divas tajā esošās Narvas muzeja ēkas. Laimīgā kārtā pirms pilsētas iznīcināšanas muzejā palikušie eksponāti tika iekrauti vilcienā, kas devās uz Tallinu. Tomēr pie Rakveres vilciens pakļuva zem gaisa uzbrukuma. Eksponāti, kas bija saglabājušies pēc uzbrukuma, tika nosūtīti uz Rakveres, Paides un Tallinas pilsētu muzejiem. Karam beidzoties, Narvā vairs nebija ne muzeju, ne to kolekciju.

1950. gada 22. jūlijā bijušā garnizona pirts vienā no istabām Narvas cietokšņa pagalmā tika atklāta pavisam neliela Narvas vēstures ekspozīcija. Tajā bija apskatāmi daži priekšmeti arī no vecās kolekcijas, jo kopš 1949. gada, kad Narvā sāka nopietni nodarboties ar muzeja atjaunošanu, citi Igaunijas muzeji sāka atdot atpakaļ Narvas ekspozīcijas eksponātus. 1956. gadā daļēji tika atdota arī uz Krieviju izvestā kolekcija. Sākotnēji saglabājās cerības uz situācijas uzlabošanos pēc trim četriem gadiem, kad muzejam bija jāpārceļas uz atjaunoto Pētera I namu. Taču pretēji gaidītajam 1959. gadā ēkas drupas tika nojauktas nevis atjaunotas. Cerības mazinājās arī attiecībā uz cietokšņa atjaunošanu, jo 1960. gadā tika pārtraukta gandrīz desmit gadus ilgusī cietokšņa restaurācijas finansēšana. Neraugoties uz tamlīdzīgiem triecieniem, muzejs paplašināja savu darbību pagaidu telpās. 1957. gadā kolekcija tika eksponēta jau deviņās zālēs. 1968. gadā tika atjaunoti arī cietokšņa restaurācijas darbi.

1977. gadā kā muzeja filiāle tika dibināts Krēnholmas manufaktūras muzejs, taču muzeja ekspozīcija strādnieku kazarmā tika atklāta tikai 1983. gadā. 1992. gadā filiāle tika slēgta un kolekcija nodota Narvas Muzejam.

1986. gada decembrī tika atklāts garā Hermaņa tornis, kā arī rietumu un dienvidu spārns kopā ar jauno Narvas vēstures pamatekspozīciju. 1987. gadā muzejam tika nodotsatjaunotais cietokšņa rietumu pagalma rondelis un Akmens zāle. 1996. gadā tika pabeigts cietokšņa konventa ēkas Ziemeļu spārns, kurā tika atklāta ekspozīcija par 19. gadsimta Narvu. Cietokšņa restaurācija nav pārtraukta līdz pat šai dienai. Kā pēdējais 2005.‒2006. gadā tika restaurēts cietokšņa Ziemeļu pagalms, savu kārtu gaida konventa ēkas austrumu spārns.

1991. gada aprīlī tika atklāta Narvas muzeja mākslas galerija, kurā izvietota muzeja fondu mākslas kolekcija, tai skaitā arī ievērojama daļa no muzeja pirmskara kolekcijas. Mākslas galerija atrodas senā Glorijas bastiona pagalma ēkā, kas būvēta 1777. gadā.

2007. gadā tika atklāts eksperimentālās vēstures centrs Ziemeļu pagalms, kas ir 17. gadsimta jauno agrīno laiku amatnieku pilsētas kvartāla Narvas Muzeja interpretācija. Vasarās apmeklētāji nokļūst vēstures centrā un tiem ir iespēja pašiem izmēģināt roku vairākās amatniecības nozarēs.

2009. gadā tika pabeigts Kārļa Linneja (Carl von Linné)dārzs. Veidojot šo garšaugu dārzu, muzejs vadījās pēc Kārļa Linneja 17. gadsimta beigās ierosinātās tradīcijas veidot sākotnējo karadarbības funkciju zaudējušajos cietokšņos vai to drupās garšaugu dārzus. Klasiskajā garšaugu dārzā aug virtuvē un tautas medicīnā izmantotie augi.

Laika posmā 2013-2014 t.s. pils parkā veikti vērienīgi kopšanas un labiekārtošanas darbi, uzlabojot tādejādi skatu uz cietoksni un ienesot parkā daudz vairāk dienasgaismas. Ar dzīvžogu iezīmēta kādreizējā bastiona atrašanās vieta. Tāpat restaurēti 1950. gadu sākumā celtā strūklaka un obelisks.